Kristina domā par lielām lietām

Autore: Marlena Zvaigzne, "Ventas Balss"
Kad tiekamies, ir pirmā diena, kad KRISTINA CIMBAĻUKA novilkusi cepurīti un saka, ka turpmāk iztikšot bez tās. Ārēji viņa atgādina īru dziedātāju Šineidu O'Konoru – pretim raugās skaistas acis, kuras brīžiem pasaka vairāk nekā vārdi. Kopš pagājušā gada jūlija Kristina zina, ko nozīmē diagnoze vēzis, bet ir cīnītāja, tādēļ nelasa saujās asaras, kuras brīžiem tomēr izsprāgst, bet prieku, jo bēdas neved pretim veselībai, optimisms gan! Kristina ir kļuvusi par mentori, tādēļ labprāt palīdz citiem cilvēkiem, kuriem konstatēts audzējs.

Kāda tagad ir jūsu pašsajūta?

– Ļoti labi – ir pavasaris, un tas nes jaunu dvesmu. Čivina putni, plaukst puķes, raisās pumpuri – tas dod spēku. Esmu kļuvusi tik drosmīga, kad eju cilvēkos bez cepurītes, jo ir jādodas uz priekšu. Aizvakar, atgriežoties no starošanas, kas notika Rīgā, gāju Jūras vārtos uz teātri. Tad gan uzliku parūku, bet nu sev esmu apsolījusi būt dabiska. Vienmēr esmu bijusi smaidīga un atvērta. Tāda esmu arī tagad, jo slimība mani nav salauzusi, bet padarījusi stiprāku. Sākumā gan nebija spēka, domāju, kāpēc tas notiek ar mani, vai esmu kādam ko nodarījusi, šķita, ka visi citi ir vainīgi… Bija daudz neatbildētu jautājumu. Šķita, ka esmu uz visiem dusmīga, bet tad, kad nolēmu nogriezt matus, pieņēmu sevi tādu, kāda esmu. Es sevi iemīlēju un sarīkoju fotosesiju. Tad palika vieglāk. Iepriekš man bija pagari blondi mati, bet nebija žēl no tiem šķirties. Sākumā friziere nogrieza zēngalviņu, bet pēc dažiem ķīmijterapijaas seansiem nodzina kailu galvu. Daudzi, to pamanījuši, prasīja, kas noticis, un es nemeloju, jo pilsēta ir maza, daudzi mani pazīst.

Kā jūs sapratāt, ka jāpārbauda veselība?

– Piefiksēju, ka divus trīs mēnešus ar labo roku nevaru pacelt smagus priekšmetus, un secināju, ka labā krūts ir nedaudz lielāka. Gāju pie ginekologa, kurš sataustīja bumbuli. Sapratu, ka tas nav uz labu, tādēļ nekavējoties devos pie radiologa Anda Kārkliņa, kuram esmu parādā ļoti lielu pateicību. Veicot sonogrāfiju, viņš pamanīja krūtī veidojumu un pateica, ka tas ir nopietni. Man sākās histērija, nesapratu, ko darīt. Dakteris Kārkliņš tūdaļ sazvanījās ar savu kolēģi Rīgā un teica man, lai nenobīstos, bet dodos uz turpmākajām pārbaudēm. Todien aizbraucu uz darbu, tomēr sapratu, ka nespēju pastrādāt, izstāstīju par savu situāciju vīram, un man šķita, ka zem kājām pazūd zeme. Pirmā domā bija – viss, es mirstu –,bet attapos, ka man jāizaudzina dēls. Matīsam tagad ir 12. Paldies vīramātei, kura teica: «Kristin, saņemies, ir jāiet uz priekšu un jādara viss, ko saka ārsti!» Stradiņos uztaisīja biopsiju, atbildes bija jāgaida divas nedēļas, tas man šķita ilgi, jo bija neziņa. Par laimi, man ļoti ir paveicies ar ārstiem! Viņi ir ne tikai labi profesionāļi, bet arī cilvēcīgi un iejūtīgi izturas pret pacientiem. Labi, ka jūlijā, kad man teica, ka varēšu pie daktera Kārkliņa tikt tikai novembrī, nepadevos un sēdēju pie kabineta durvīm, līdz mani pieņēma. Pēc tam, veicot pārbaudes, atklājās vēža trešā stadija. Ja es būtu gaidījusi līdz rudenim, es ar jums varbūt šodien nerunātu… Manu ārstēšanu dakteri sāka ar ķīmijterapiju, pēc sešiem seansiem notika operācija, bet nupat beidzās starošana.

Ķīmijterapija esot smaga?

– Jā, to ir grūti izturēt. Bija slikta dūša un reiboņi, mute izsitās, tā bija tik jēla, ka bija grūti pat padzerties. Šķita, ka viss, ko ēdu un dzeru, garšo pēc plastmasas. Tiek dotas tabletes, lai nebūtu nelabums, bet to iedarbība ir minimāla. Kad bija slikti, piespiedu sevi celties un iet. Izdomāju, kas man varētu kāroties, un gāju uz veikalu, lai būtu iemesls izkustēties, jo apetītes jau nebija. Nebija spēka uzkāpt piektajā stāvā, darīju to divos piegājienos. Cīnījos pati ar sevi. Draugi vienmēr ir teikuši, ka esmu cīnītāja – nu man bija iemesls to pierādīt. Devos garās pastaigās, jo paskriet nevarēju. Pirms saslimšanas biju diezgan sportiska, esmu pat noskrējusi pusmaratonu, bet nu viss bija jādara lēnām. Esmu ļoti pateicīga savām draudzenēm, kuras aicināja laukā no mājām, un tas palīdzēja nedomāt visu laiku par slimību. Staigājām tik daudz, cik spēju.

Pirms operācijas jutāt bailes?

– Nē, godavārds, nē! Nebija uztraukuma, jo zināju, ka tas, kas ir iemājojis ķermenī, nav mans, tāpēc jātiek no tā vaļā, turklāt es ļoti uzticējos ārstam un sapratu, ka viss būs kārtībā. Man veica mastektomiju, bet krūts tūdaļ pat tika rekonstruēta, izveidojot to no silikona. Janvārī, kad notika operācija, neuztraucos, ka zaudēšu sievišķību; daudz svarīgāk bija palīdz dzīvai – dzīvot un izaudzināt dēlu. Man konstatēja agresīvu un ļaundabīgu audzēju, lai gan esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš regulāri apmeklē ārstu un pārbauda veselību. Pēc operācijas, kas ilga piecas stundas, tajā pašā dienā cēlos kājās un ļoti priecājos. Biju laimīga, ka beidzot esmu tikusi vaļā no audzēja. Gan ziemā, gan tagad daudz strādāju ar sevi – paslavēju, ka viss ir izturēts, apskauju sevi, sakot ķermenim, ka mums ir jācīnās un abiem jāiet uz priekšu. Viena neesmu cīnītāja, tikai kopā ar savu ķermeni. Kad saslimu, nelasīju, ko par vēzi saka citi, es negribēju pievienoties organizācijai Dzīvības koks, kas ir domāta onkoloģisko pacientu un viņu tuvinieku atbalstam. Savukārt pēc matu nogriešanas un fotosesijas, kad pieņēmu sevi, biju gatava iet sabiedrībā un runāt ar citiem, uzklausot informāciju, kā citas sievietes tiek galā ar saslimšanu.

Staru terapijas laikā dzīvojāt Rīgā?

– Jā, jo terapija ilga 30 dienas, katru darba dienu, tāpēc paliku pie draudzenes. Pa dienu gāju uz procedūrām, bet vakaros biju kopā ar draudzenes ģimeni, kurā ir trīs bērni. Tā bija atbalstoša vide, kurā jutos daudz labāk nekā slimnīcā, kur ir tāda sajūta, ka pat sienas raud… Bija cilvēki, ar kuriem slimnīcā sadraudzējos, jo arī viņi bija cīnītāji, bet bija arī tādi, kuri nemitīgi dusmojās, – no viņiem turējos savrup. Ar tām meitenēm, ar kurām slimnīcā sadraudzējos, joprojām uzturu kontaktus, izstāstām cita citai, kur var iegādāties dabīgas sulas. Tagad uzturā daudz biežāk lietoju dārzeņus, esmu atteikusies no gaļas, kuru pārdod veikalā. Kāds man teica, ka tagad dzīvoju veselīgi, bet arī pirms saslimšanas bija līdzīgi – es sportoju un neaizrāvos ar pārmērībām Tas nozīmē, ka no audzēja nav pasargāts neviens – ne bagāts, ne nabags.

Kāda ir atbilde uz jautājumu, kāpēc tieši jūs saslimāt?

– Domāju, ka dzīve grib man kaut ko iemācīt un pateikt. Ne velti man ir uzlikts pārbaudījums, ko iztur stiprākie. Esmu sapratusi, ka nedrīkstu sev darīt pāri, tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka man tikai jāsēž istabā. Piemēram, pirms nedēļas saņēmos un noskrēju sešus kilometrus. Šādu distanci izturēju arī tāpēc, ka, uzturoties Rīgā, apmeklēju onkoloģijas pacientiem domātās vingrošanas nodarbības, izmantojot arī dažādus trenažierus un hanteles. Viss, ko es tagad daru, ir manas mazās uzvaras. Eju uz priekšu maziem solīšiem. Vasarā biju bedres apakšā, bet tagad esmu laukā – pateicoties arī Dievam, kuru lūdzu. Zinu, ka cilvēki aizlūdza par mani vai vienkārši domāja labas domas. Ir tik brīnišķīgi to dzirdēt, turklāt daudzi vaicāja, vai vajadzīga palīdzība.

Jūsu audzējs bija ļaundabīgs. Vai tas nerada bažas par nākotni?

– Jā, ir neliela baiļu sajūta un iekšējs nemiers, bet tā ir normāla reakcija. Ja Dievs būs lēmis, es dzīvošu, ja ne, es to pieņemšu, lai gan tādam brīdim sagatavoties nevar. Bet es ticu, ticu, ka dzīvošu! Es gribu iet uz priekšu un darīt visu, kas jādara. Tagad es neuztraucos par sīkumiem, bet domāju par lielām lietām – tas dod enerģiju. Interesanti, ka tad, kad saslimu, mani uzmeklēja pat tādi cilvēki, ar kuriem nebiju ilgi kontaktējusies. Viņi gribēja uzmundrināt, un tas izdevās. Kad biju sociālajos tīklos izlikusi apskatei savas fotosesijas bildes, man atrakstīja daudzas sievietes, kuras atzina, ka esmu iedvesmojusi iet pie ārsta un pārbaudīties, nevis baidīties no vizītes pie ārsta. Vārds vēzis daudzos izraisa tik paniskas bailes, ka tā vietā, lai laikus pārbaudītos, viņi vispār nedodas pie mediķiem, bet mums ir jāpievērš uzmanība savai veselībai – neviens cits to nedarīs!

Ja cilvēkam ir konstatēts audzējs, pie kā tverties, lai nesabruktu?

– Es jau pieminēju biedrību Dzīvības koks, kurā darbojos kā mentore. Tas nozīme, ka sazinos ar cilvēkiem, kam vajadzīgs atbalsts, un palīdzu, kā nu varu. Stāstu par savu pieredzi, uzmundrinu, ja vajag, kopā arī paraudam. No asarām nevajag baidīties; protams, nav jāraud visu laiku, bet, ja prasās, var. Tiem, kas uzzina diagnozi, ir liela neziņa, ko darīt, pie kā vērsties, kas notiks pēc ķīmijterapijas. Šie ir tie jautājumi, kurus izrunājam, un cilvēks jūtas drošāk. Onkoloģisko pacientu vislabāk sapratīs tas cilvēks, kuram ir līdzīga pieredze, – lai cik mīloši ir tuvinieki, viņi nespēj iejusties mūsu ādā. Ir liels prieks, ja otrs pēc sarunas ar mani jūtas labāk un varu viņu motivēt.   Sabiedrībai ir jābūt izglītotai – arī tāpēc piekritu šai intervijai.

Kā ziņu par jūsu saslimšanu uztvēra dēls?

– Viņš smagi pārdzīvoja, kad man nogrieza matus, bet ļoti par mani rūpējās un dara to joprojām. Matīss teica, ka viss būs kārtībā. Bez vīra Sergeja un dēla atbalsta es nevarētu justies tik labi kā tagad.

Jūs uzslavējāt daudzus cilvēkus, kas jūs ir spēcinājuši, pieminot arī tādus gadījumus, kad otrs ir pagājis nostāk, lai nebūtu jūs jāsatiek, jo nav zinājis, kā rīkoties un ko teikt.

– Es to ļoti labi saprotu un neapvainojos, jo ne jau visi ir tik drosmīgi, lai šādā situācijā uzsāktu sarunu. Ja nav zināms, ko sacīt, var vienkārši apskaut otru un pateikt, ka viss būs kārtībā, bet jāizvairās no vārda turies – tas var sadusmot. Samīļošana reizēm pasaka vairāk, nekā gari teikumi. Ir svarīgi sajust līdzās drošu plecu, uz kura var atbalstīties.

Manu draugu lokā ir cilvēks, kam izoperēts audzējs galvā, bet ārsti prognozē, ka pēc diviem gadiem viņam būs jāaizmieg mūža miegā. Ko jūs ieteiktu šādā gadījumā?

– Es sacītu, ka atlikušais laiks jāpavada kopā ar mīļajiem un jāizmanto katra diena, katrs brīdis, lai tvertu dzīvi. Ja ir spēks, jādodas ceļojumos kopā ar bērniem, vīru vai mammu – kas nu kuram ir. Es šādā situācijā gribētu satikt visus savus radus, apciemot draugus, esot kopā ar tiem cilvēkiem, kas man ir svarīgi. Atslēgas vārds šādā gadījumā ir kopā, jo tiem, kas paliks, ir jāatceras mūs ar smaidu uz lūpām, būtu labi, ja mēs paliktu atmiņā kā laimīgas būtnes. Es ticu pēcnāves dzīvei, tādēļ dažbrīd domāju, ka kādā no savām iepriekšējām dzīvēm neesmu rīkojusies pareizi un tādēļ man ir dots šis pārbaudījums.    

Pēc operācijas, kas ilga piecas stundas, tajā pašā dienā cēlos kājās un ļoti priecājos. Biju laimīga, ka beidzot esmu tikusi vaļā no audzēja.