JAUNUMI
PAR MUMS
«PAR MUMS
BIEDRĪBAS DARBĪBA
KALENDĀRS
VALDE
STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA
GALERIJA
MĀJAS LAPAS VECĀ VERSIJA
KONTAKTI
PACIENTIEM UN TUVINIEKIEM
«PACIENTIEM UN TUVINIEKIEM
BUKLETI
VĒŽA VEIDI UN ĀRSTĒŠANA
BIEŽĀK UZDOTIE JAUTĀJUMI
«BIEŽĀK UZDOTIE JAUTĀJUMI
UZZINOT DIAGNOZI
AKTĪVĀ ĀRSTĒŠANA
PĒC AKTĪVĀS ĀRSTĒŠANAS
REĢIONOS
«REĢIONOS
LIEPĀJA
«LIEPĀJA
Par nodaļu
Aktualitātes
VENTSPILS
«VENTSPILS
Par nodaļu
Akutalitātes
BAUSKA
«BAUSKA
Par nodaļu
Akutalitātes
JĒKABPILS
«JĒKABPILS
Par nodaļu
Akutalitātes
RĪGA
«RĪGA
Par nodaļu
Akutalitātes
Kā veidot reģionālo nodaļu?
VALMIERA
«VALMIERA
Par nodaļu
Ziņas
PSIHOSOCIĀLĀ REHABILITĀCIJA
«PSIHOSOCIĀLĀ REHABILITĀCIJA
„SPĒKA AVOTS”
PROGRAMMAS 2019
PIETEIKŠANĀS
PROJEKTI
«PROJEKTI
Ar zināšanām – vēzim NĒ!
«Ar zināšanām – vēzim NĒ!
Par projektu
Aktualitātes
Pludmales iekārtošana Dignājā
«Pludmales iekārtošana Dignājā
Par projektu
Aktualitātes
DIGNĀJAS MUIŽA
«DIGNĀJAS MUIŽA
Pabeigsim rehabilitācijas centru!
Jaunumi
Dignāja pavasarī
MENTORI
«MENTORI
Par kustību
Jaunumi
ZIEDOT
«ZIEDOT
Ziedo tiešsaistē!
Nodokļu atvieglojumi
Ziedotāju tiesības
Datu drošība
Ziedojumu izlietojums
STIPRIE STĀSTI

Ziedojiet tiešsaistē!

Sākums
Piesakies jaunumiem e-pastā

Izvēlne
LV | EN
Teksta izmērs: A | A | A

Katrai kaitei ir papildu bonuss

 Autore: Maija Tomase, "Ventas Balss"
Vaicājot, kā nosauksim to, par ko runāsim – par nelaimi vai problēmu –, Irina moži nosaka: «Tā ir Dieva dāvana!» Arī pirms slimības viņa bija ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, kas prata novērtēt katru dzīves mirkli, bet tagad dara to divtik dedzīgi. Ļaundabīgais audzējs neatkāpās viegli – tas bija iesakņojies ne tikai krūtī, bet arī sācis veidot metastāzes, skarot aknas. Pēc pirmās operācijas sākās recidīvs, tādēļ bija vajadzīga otra ķirurģiskā iejaukšanās.

Sarunas laikā Irinas skaistajās acīs vairākkārt sariešas asaras, kas brīžiem birst kā pupas, bet sieviete tās notrauc un nepārtrauc stāstījumu, tikai reizēm nedaudz aizdomājoties, lai atrastu īsto atbildi. Pazīstu Irinu daudzus gadus, un viņa vienmēr ir izstarojusi īpašu vitalitāti un bieži smaidījusi, bet tā dziļi – no sirds. Arī tagad smaids ir ventspilnieces ceļabiedrs, tikai acis kļuvušas nedaudz skumjākas. Varbūt viedākas. Un nav brīnums, jo viņa varēja aiziet otrpus – vēzis bija ceturtajā stadijā, tomēr Irinas dzīvotgriba bija spēcīgāka. «Jebkura kaite kaut ko dod, tā nāk ar papildu bonusu,» secina runātāja.

Uztraukums un niknums

Slimības priekšvēstneses bija sāpes krūtī, kas vēl tolaik baroja mazuli. Irina par to neuztraucās, jo zināja, ka barošanas laikā var būt dažādas sajūtas. Pēc tam krūtī varēja sataustīt bumbuli, bet jaunā māmiņa, kurai jau bija vairāki bērni, vilcinājās, jo negribēja apmeklēt ārstus. «Īstenībā tā bija mana nolaidība. Nekad neesmu gribējusi iet pie dakteriem, jo uzskatīju sevi par veselu un sportisku cilvēku, kuram taču nu nekādi nevar būt kāda nopietnā vaina! Starp citu, ārsti, kuriem ieminējos par savu problēmu, nepievērsa tai uzmanību, ginekologs pat nepārbaudīja krūtis, lai gan teicu, ka viena no tām sāp. Kad nu es beidzot apmeklēju speciālistu, veidojums krūtī bija liels un ļaundabīgs, bija sākušās metastāzes. Uzzināju, ka man ir ceturtā stadija. Protams, bija bail, protams, biju uztraukusies un nikna – kā jau visi, kuri sastopas ar onkoloģisku saslimšanu. Labi – man sāp, bet kā tas var būt, ka ir jau metastāzes?! To pieņemt bija ļoti grūti.»

 

Indijas vietā slimnīca

«Man patīk dzīvot, tāpēc vienmēr esmu bijusi aktīva. Ir laba ģimene un draugi, un labā kompānija parasti gribas kaut ko darīt. Arī tagad strādāju un dejoju, nūjoju un apmeklēju dažādas nometnes. Diezgan daudz ceļoju, nesen ar vīru atkal bijām ārzemju braucienā.» Nu Irina spēj paveikt daudzas lietas – gandrīz visas, kurās iesaistījās pirms saslimšanās, tikai viss jādara rāmi lēnām un nav jāpārdzīvo, ja otrs ir ātrāks un veiklāks. Pirms trim gadiem viņas galvenais mērķis bija izdzīvot, tādēļ Irina bez ierunām piekrita ārstu izstrādātājam atveseļošanās scenārijam. «Man nebija viedokļa, vai vispirms iziet ķīmijterapijas kursu un tad operēt, vai rīkoties otrādi. Pēc ķīmijas un operācijas bija staru terapija. Pēc pusgada jau sāku strādāt, bet vēl pēc pusgada sākās recidīvs. Biju nopirkusi biļeti uz Indiju, jo gribēju sakārtot savu iekšējo pasauli, bet kādu dienu sataustīju krūtī nelielu veidojumu un aizbraucu uz Gaiļezeru.»

Svarīgi daudz kustēties

Atceroties terapiju kursus, Irina teic, ka jutusi blaknes, bijusi slikta dūša, nogurums un apdegumi, bet viņas spēka avots bija deja un joga. Pirmo nedēļu pēc seansiem gribējies gulēt un atpūsties, bet pēc tam ķermenis prasījis kustības. «Dažreiz man bija, citreiz nebija spēka kustēties, bet jebkurā gadījumā tad, kad sāc kaut ko darīt, tu apzinies, ka esi dzīvs! Savukārt, ja neko nedari, sāc sevi žēlot, gribas raudāt, tāpēc ir jādara. Man bija vieglāk dejot un kustēties arī tādēļ, ka darīju to bariņā. Nebija tik būtiski, ko dara pārējās meitenes, bet svarīgi bija tas, ka es arī varu būt kopā ar viņam. Pēc pirmās operācijas bija grūti pacelt roku, nepareizas limfas atteces dēļ piepampa ne tikai roka, bet arī kāja. Viens dakteris teica, ka ar to jāsamierinās, bet cits sacīja, ka jāvingro un būs daudz labāk. Es tā arī darīju.»

Lūkojas filozofiski

Irina ir ļoti pateicīga savām kolēģēm, kuras atbalstīja viņu slimības laikā un gaidīja atpakaļ darbā gan pēc pirmās, gan otrās operācijas. «Bija grūti pieņemt, ka noguruma brīžos mājās vairs nevarēju paveikt visus darbus. Āda bija ļoti jutīga, nagi kļuva ļoti trausli, sāka izkrist skropstas un mati … Liku parūku, sēju laktus, valkāju cepures. Es vairs nepārdzīvoju to, ka tagad biezo matu vietā ir retas šķipsnas. Tiem cilvēkiem, kuri mani nav satikuši ilgāku laiku, gan ir šoks – viņi apgalvo, ka pazīst mani tikai pēc balss. Ārstēšanās nebija viegla, bet katru dienu priecēja atziņa, ka esmu dzīva. Jā, es baidījos nomirt, arī tagad reizēm baidos, bet uz šo jautājumu var palūkoties filozofiski – arī, ejot pa ielu, var notikt negadījums, to var piedzīvot ceļojuma laikā. Pirms nedēļas ar bērnu aizgāju uz rotaļu laukumu un atkal priecājos, cik tīra ir mūsu pilsēta, pacēlu nomestu papīru, saprotot, ka mēs katrs varam kaut ko izdarīt, lai Ventspils būtu vēl skaistāka. Nu, lūk, un šie sīkumi tik ļoti liek priecāties par dzīvi! Es tik ļoti novērtēju attiecības, kurās esmu, visus cilvēkus sev līdzās.»

Neuzrakstītā vēstule

Irinas pieaugušie bērni ticēja, ka mammai viss būs labi. Tagad tā arī ir. Pie ārsta pārbaudīties jādodas reizi gadā. Uzturoties slimnīcās, ventspilniece satika dažādas sievietes – gan dzīvespriecīgas, gan nomāktas, izvēloties draudzēties ar tām, kuras prata priecāties. «Bija kāda ļoti jauka meitene, ar kuru sadraudzējāmies, viņa apprecējās ar savu ārzemju draugu un turpināja ārstēties ārvalstīs, kur bija pieejami medikamenti, kurus mūsu valsts neapmaksāja. Gadu sarakstījāmies, draudzene sūtīja dažādus fotoattēlus, es ļoti raudāju, uzzinot, ka viņa tomēr nomira. Audzēji ir tāda lieta, ka nevar saprast, kurā brīdī kas var notikt. Kad sapratu, ka esmu slima, izdomāju scenāriju, kā rīkošos, ja man būs jāaiziet. Gribēju rakstīt vīram vēstuli, ka viņam obligāti vēlreiz jāprecas, lai mazajam bērnam būtu smuka un jauna mamma. Operācijas laikā zaudēju krūti, bet izdzīvoju. Ikdienā es šo zaudējumu nejūtu, tiesa, reizēm ir grūti aiziet uz peldbaseinu, jo šķiet, ka citiem nav jāredz tāds kropls augums. Negribu, lai citi manis dēļ jūtas neērti. Starp citu, kad biju sanatorijā ārpus valsts, jutos labi – kaut arī man nebija matu un krūts, bet te, mājas, kur visi atceras, kāda biju iepriekš, ir grūtāk. Cilvēkiem patīk salīdzināt, un tad arī man sāk šķist, ka kaut kas nav labi, bet ikdienā par to nedomāju – kā jau teicu, izbaudu to, ka esmu dzīva.»

      

Sadzird, ko vēlas

Irina ir sapratusi, ka vērtīgs ir ne tikai ķermenis un prāts, bet arī iekšējā pasaule un dvēseles dziļumi. Un šādā gadījumā aizliegums sauļoties un baudīt jebkāda veida masāžu nešķiet neizturams. Irina ir mainījusi arī ēšanas paradumus, izvēloties vairāk augļu un dārzeņu, samazinot cukura un miltu izstrādājumu daudzumu. Tagad ventspilniece zina, kā garšo kurkuma, viņa biežāk pievieno ēdienam kanēli. Saslimšanas sākumā Irina badojusies, pēc tam sākusi dzert sulas, ēst salātus, gaļu tagad nobaudot vien dažreiz – ja īpaši kārojas. «Lietoju zivju eļļu. Par saviem ārstiem varu teikt tikai to labāko, tomēr meklēju ar dziednieku palīdzību, atklājot, ka viņu viedoklis bieži saskan ar mediķu teikto. Katrs mēs sadzirdam to, ko gribam, katram vajadzīgs savs cilvēks, kuram var uzticēties. Es gan neesmu klusētāja, bet dziednieks pamācīja, ka vairāk vajag runāt par savām izjūtām un attīrīties emocionāli. Tas bija iemesls, kādēļ sameklēju onkoloģijas slimnieku atbalsta grupas, uzzināju, ka varu bez maksas apmeklēt psihologu. Reiz pie viņa veselu stundu noraudāju. Kad psihologs vaicāja, kādēļ raudu, atbildēju: tāpēc, ka dzīve ir skaista. Nu, vai nav paradoksāli?! Pirmīt ieminējos par kroplumu, tomēr jāatzīst, ka mīlu savu ķermeni, un neesmu droša, vai gribēšu kādreiz implantēt krūti. Tas nešķiet tik svarīgi, turklāt skaistuma dēļ es negribētu atkal piedzīvot ieslīgšanu narkozē.»

Prom no bailēm

Pagājušajā gadā Irina pirmo reizi piedalījās biedrības Dzīvības koks rīkotajā nometnē Latgales pusē. «Tur notika nopietns darbs ar sevi. Katru dienu bija lekcijas, mākslas un skaņu terapijas nodarbības, ar mums runāja ārsti un bijušie onkoloģijas pacienti – viņi visi bija ļoti pozitīvas personības. Sākumā negribēju braukt uz nometni, jo domāju, ka labāk kontaktēšos ar veseliem cilvēkiem, tomēr biju patīkami pārsteigta par sastapto likteņbiedru optimismu. Kāda 74 gadus veca kundzīte bija tik dzīvespriecīga, ka varēja tikai apskaust viņas dzīvesprieku. Diemžēl meitene, kura nometnes laikā stāvēja uz galvas, vairs nav mūsu vidū. Arī šogad vēlos doties uz nometni, turklāt nu tur var braukt kopā ar otrajām pusītēm. Tas man šķiet svarīgi. Ikdienā cenšos nerunāt par savu slimību un bailēm. Ja godīgi, baiļu vēl ir daudz, tāpēc ir jātiek no tām vaļā.»

Atbalsta grupa

Pēc saslimšanas Irina nokārtoja 2. invaliditātes grupu, tiesa – ne uzreiz, jo negribēja sevi pieskaitīt to personu lokam, kam ir īpašas vajadzības. Grupu nokārtot pamudināja psihologs, sakot, ka tas nav nekas slikts un ir vērts saņemt valsts noteikto palīdzību. «Jā, es nejūtos kā invalīde, tomēr nevaru vairs tā padejot, tā paskriet un paiet, kā agrāk, bet daru to un tik, cik varu. Kad vēl biju pavisam slima, gāju ar bērnu staigāt, bet spēju noiet tikai 500 metru. Tad apsēdos uz trotuāra, gaidot, kad vīrs atbrauks pakaļ. Nezinu, vai būtu laimīgāka, ja slimība būtu atklāta ātrāk. Iespējams, bet varbūt man vajadzēja izdzīvot visu šo procesu. Tagad varu novērtēt to, kas man dots, un tā ir baigi labā sajūta! Esmu saņēmusi ļoti smagu, bet vērtīgu mācību. Ja kādam noder mana pieredze, labprāt ar to dalos. Esmu izveidojusi onkoloģijas pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks Ventspils grupu. Mūsu nav daudz. Reizēm tiekas divi, citreiz seši cilvēki. Ne vienmēr runājam par slimībām, dažkārt tās ir sadzīviskas lietas, citreiz praktiskas, piemēram, kā nokārtot invaliditāti. Dažkārt padoms ir vajadzīgs arī pacientu tuviniekiem.»

Mīlestības siltums

Kad Irina saslima, draugu lokā bērniņam konstatēja onkoloģisko saslimšanu, un viņš atstāja šo zemi. «Esmu domājusi, cik labi gan, ka pati saslimu, nevis vīrs vai bērni, jo ar sevi varu tikt galā. Zini, par ko es ilgu laiku pārdzīvoju un raudāju? Par to, ka nespēka dēļ nevarēju iztīrīt dušas kabīni un tā kļuva netīra. Tas man tiešām kādu brīdi šķita traģiski, bet tad sapratu – tas ir nieks! Dzīve ir daudz plašāka par mūsu nosprausto mērķi, es domāju, tā sākas ilgi pirms mūsu piedzimšanas un turpinās arī pēc tam – kad mēs aizejam no šīs dzīves. Ticu Dievam un lūdzu Viņu, tomēr nedomāju, ka Dievs pieder kādai konkrētai konfesijai. Viņš vienkārši ir un stāv pāri visiem, bet mums savukārt jābūt uzmanīgiem un jāsaka saviem dārgajiem, ka mēs viņus mīlam. Es to vienmēr esmu teikusi arī mammai, un viņa ir sacījusi man. »       

 
  Atgriezties Iesaki draugiem: 
Lapas karte | Kontakti| © 2019 DZĪVĪBAS KOKS. Visas tiesības aizsargātas. »